Maršruts
Kuģīša regulāro reisu maršruts: Likteņdārzs
– Kokneses luterāņu baznīca –
Kokneses pilsdrupas – Pērses upe –
Likteņdārza amfiteātris
– Likteņdārzs
Likteņdārzs
Šajā memoriālā savienojas cilvēka radītie objekti
un dabas skaistums un varenība. Te simboliskā veidā satiekas Latvijas pagātne,
tagadne un nākotne. Dārzā ietverta izcila vides arhitektūra ar Kokneses
pussalas dabas un Daugavas plūduma krāšņums. Tautas dārzu veido ābeļu aleja un
bruģakmens ceļš, kas ved uz ozolu sardzes ieskauto amfiteātri, top sabiedriskā
daudzfunkcionālā ēka, Virtuālā ekspozīcija un Lielais kalns. No skatu
terases paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu un Kokneses baznīcu un pilsdrupām.
Šī majestātiskā baltā ēka, celta 1687.gadā, bet
toreiz bijusi vien neliela koka ēka bez torņa, ar klona grīdu un salmu jumtu. Tā
vairākkārt nopostīta, izdemolēta, atjaunota un paplašināta. 1930.gadā uzstādīts
830 kg smagais tērauda zvans, kas darbojas joprojām. 1973.gadā šeit iekārtots
Stučkas rajona Mākslas un vēstures muzejs, kas pastāvējis līdz 1989.gadam, kad
ēku atguvusi luterāņu draudze. Šeit par mācītāju kalpojis arī pats Ernsts
Johans Gliks, kas ir latviešu Bībeles tulkotājs.
Likteņdārza pašā centrā atrodas Latvijas valsts tagadnes
simbols amfiteātris. Tas ir Likteņdārza sirds, atdalot dārza pagātnes daļu no nākotnes. Te atdzīvojas latviešu kultūra, skan dziesmas un notiek
dažāda veida pasākumi. 40 ozolu godasardzes ieskauts, šeit strāvo Likteņdārza spēka
kodols. Amfiteātris sevī koncentrē ābeļu alejas ziedošo mīlestību, akmeņu
krāvumu bezgalīgo mieru un ziedojuma akmens spēku. To apvij pelēko akmeņu krāvums “Sirmais saulriets”, ko
veido vairāk nekā 52 000 laukakmeņu, kurus savu tuvinieku un dzimtas
piemiņai atveduši Latvijas iedzīvotāji. Piecos 12
metrus augstos karogu mastos, plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, kas veltīti Latvijas novadiem - Kurzemei, Latgalei,
Vidzemei un Zemgalei, savukārt piektais karogs veltīts tiem, kas cietuši un
atdevuši savu dzīvību par Latviju.
Tā sākas kā sekls grāvis krūmainās pļavās un
mežos. Ar katru kilometru pieaugot spēkā, kā čūska strauts līkumo, līdz
pārvēršas upē. Līdz ar Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzpludināšanu 1965. gadā upe zaudējusi
savu ūdenskritumu, kas reiz bijis populārs apskates objekts. Tā piemiņai, pēc vairāk nekā pus gadsimta, 2019. gadā izveidots
mākslīgs ūdenskrituma atveids. Tas stiepjas vairāk nekā piecu metru garumā un
1,5 metru augstumā virs ūdens līmeņa. Savukārt kaskādes izvietotas dažādos
līmeņos un ir izvirzītas pakāpēs, veidojot dinamisku ūdens strūklas kustību, ko
novērtēt aicināts ikviens.
Kokneses pils mūros atmostas leģendas. Divu upju, Pērses un Daugavas, ieskautas viduslaiku pilsdrupas joprojām ir vienas no ainaviskākajām vietām Latvijā. 1209. gadā bīskaps Alberts bijušās senlatviešu koka pils vietā uzcēlis mūra pili, taču Ziemeļu kara laikā 1701. gadā sakši atkāpjoties pili uzspridzinājuši. Kopš tā laika par reiz krāšņo pili atgādina vien iespaidīgās drupas. Reiz tās pacēlušās augstu kalnā, taču pēc HES uzcelšanas tās pamatus apskalo Daugavas un Pērses ūdeņi.